Melnais ezers, par spīti savai atpazīstamībai, izskatījās diezgan pieticīgi. Toties tā maksimālais dziļums ir veseli 49 metri.
Makss un Dūmers gāja peldēties
Raksta par upju bifurkāciju
Kad mūsu biedri līda ūdenī, makšķernieki atdzīvojās un sāka uztraukties
Šķiet, tikai trakie “krievi” var peldēties šajā ledainajā ūdenī. Uzraksts uz plāksnītes augstāk vēsta: “peldēšanās uz pašu atbildību”.
Bet mēs te sev mierīgi sēžam
Pie ezera ir uzstādīti infostendi, gandrīz vai mana šinšilla uz tiem
Pēc Andreja vārdiem, Melnkalne – “īpaša vieta”
Tiklām līdz Žabljakai, papusdienojām un iepirkām suvenīrus
Īsa uzziņa par Žabljaku, iedzīvotāju skaits 4204. Interesanti par to ir tikai tas, ka tā ir visaugstāk izvietotā apdzīvotā vieta Balkānos – 1456 metri. Dzīvo no tūrisma, ziemā no slēpošanas, vasarā – no raftinga, velo. Visās sezonās alpīnisms un pārgājieni.
Pārdevējam magnētiņu kioskā skanēja foršs melnkalniešu reps, bet es sakautrējos pajautāt, kas tā par grupu, tagad nožēloju. Vienmēr visu vajag darīt uzreiz, ko gribas, citādi vēlāk domāsi: “Kāpēc tad es to neizdarīju?”
Velotūristu te netrūkst, ir pat tandēmisti
Paskumjš suns uz veikala sliekšņa
Pie veikala pusdienojām restorānā “Durmitor”. Ēdiens bija ciešams, bet apkalpošana – nekāda, viesmīli gaidījām minūtes 20, pasūtījumus atnesa ne visus. Murgs.
Vakaro, un mēs ripojam atpakaļ
Atbraucām beidzot pie tilta, tāpēc pastāstīšu par to
Tilts saucas Džurdževiča Tara, kur pēdējie divi vārdi – nosaukums apmetnei, ko veido apkārt izmētātas viensētas. Tilts ir skaists un liels, savieno ceļus, kas iet uz Mojkovacu (mums jau zināma no pagājušās sērijas), Žabljaku (zināma no šīs) un Pļevļu.
Skats no sāniem
Skats no otras tilta puses
Skats uz tiltu no mājas
Ar tiltu iznāca interesants stāsts: ažūru konstrukciju uzbūvēja 1940. gadā. Tajā brīdī tilts bija lielākais betona loka tilts Eiropā: 365 metrus garš, lielākā arka 116 metrus plata, bet augstums no 140 līdz 172 metriem virs Taras upes, kā kurš mērīja. Projekta autors bija kāds Aizeks Ruso.
Bet drīz pēc tam toreizējā Dienvidslāvijas Karalistē iebruka itāļu fašisti, bet aiz viņiem ieradās arī vācieši. Tiltu nācās uzspridzināt, to izdarīja komunistu partizāni ar Lazara Jaukoviča, viena no inženieriem, kurš būvēja celtni, palīdzību. Varu iedomāties, ko juta cilvēks, trīs gadus būvējis tādu roku darba brīnumu, kad saprata, ka nāksies to iznīcināt ar paša rokām. Bet karš ir karš, pienākums ir pienākums. Inženieri galu galā noķēra itāļi, un sodīja ar nāvi tajā pašā vietā, kur bija tilts. Interesanti, ka uzspridzināja ne visu tiltu, bet tikai pašu platāko arku, to, kas virs Taras. Pēc kara, 1946. gadā, to atjaunoja, un kā redzat, uzlika pieminekli nevis radītājam, bet grāvējam.
Tā nu cilvēki ir iekārtoti: viņus iespaido tas, kas iedarbojas uz emocijām, bet pašas spēcīgākās emocijas tomēr ir negatīvās. Bet mēs ar jums pacentīsimies lauzt šo situāciju, skatīties uz pasauli pozitīvi, un tāpēc pabeigsim stāstu ar brīnišķīgu Taras upes ielejas panorāmu.
